Pārdomas pēc izrādes. Astoņas sievietes. Un vīrietis
"Rēzeknes Vēstis"
21.08.2004/ nr.99

10. augustā rēzeknieši atkal varēja līdzdzīvot cilvēku likteņiem Rēzeknes Tautas teātra šī gada jauniestudējumā Robēra Tomā lugā “Astoņas mīlošas sievietes”. Uzreiz jāteic, ka, izvēloties R. Tomā darbu, teātrinieki ķērušies pie skatuviski grūtākā žanra — detektīva. Un tā nav nejaušība, pēdējo gadu panākumi Tautas teātrim to var izvirzīt kā nākošo sasniedzamo mērķi.
Skatītāju, kurš regulāri apmeklē teātri, izrāde sākotnēji varētu pat pārsteigt, jo viena centrālā plāna vietā (kā tas bijis visās pēdējo gadu RTT izrādēs) faktiski ir trīs: galds, pie kura toni nosaka Marsela sieva Gabija, dīvāns — uz kura risinās “kuluāru sarunas” starp abām Marsela meitām Sjūzenu un Katrīnu, māsu Pjeretu, guvernanti, kalponi un Gabijas māsu — vecmeitu Augustīni. Un vēl vecmāmiņas, Gabijas mātes, riteņkrēsls. Pats Marsels šajā izrādē ir “kāds, kura nav”. Vīrietis, ar kuru kaut kādā veidā saistītas visas sievietes un kurš, vismaz šķietami, ir nogalināts. Kaut arī sižets pilnībā atbilst detektīvžanra prasībām, uz skatuves vērojamas gan farsa komēdijas, gan absurda iezīmes, kas kopumā rada gaužām reālu mūsdienu situāciju — pragmatisku, brīžiem cinisku, brīžiem banāli vieglprātīgu.
Ja izrādes sākumā mūzika liek skatītājam sagatavoties nervus kutinošiem notikumiem, tad 1. cēliena beigās šī sajūta jau ir zudusi. Sievietes meklē slepkavības vaininieku, strīdas par mantojumu, tā teikt — ierasta netīrās veļas mazgāšana, līdz mielēm pazīstama. Vienīgi žēl, ka ne lugas tekstā, ne aktrišu intonācijās neparādās viņu attieksme pret Marselu. Kā uz delnas redzama sieviešu alkatība, egoisms, katras vēlme ieņemt noteicējas lomu. Taču nav saprotams, kādēļ šīs sievietes ir tādas, kā ir, un kāda loma viņu nostājas radīšanā bijusi Marselam. Kas un kāds viņš bijis attiecībās ar viņām visām un katru atsevišķi.
Protams, skatītāja fantāzijas lidojumam atvēlēta grandioza telpa — viņš var traktēt personāžu attiecības pēc sirds patikas, zemapziņā veidojot sev ierastus vai vienkārši pieņemamus stereotipus. Taču tāda nodarbe krietni vien atrauj no izrādes skatīšanās, pārtrūkst saikne ar skatuvi, pazūd spriedze, kurai vismaz teorētiski būtu jābūt visu izrādes laiku. Un 1. cēliena beigās jautājums: “Kurš ir slepkava?” skatītājam vairs neliekas aktuāls.
Savukārt otrajā daļā detektīva noskaņa kaut nedaudz parādās, pateicoties skaņu un gaismu efektiem. Arī atrisinājums — jaunākās meitas Katrīnas sazvērestība ar tēvu — izjokot pārējos — nāk kā pārsteigums. Klaunāde, ko pārtrauc šāviens, skatītājam vēl ilgi liek šķetināt pārdomu pavedienus: kas tas bija? Ļauns Marsela joks, kas beidzas ar šāvienu griestos? Vai tomēr namatēva pašnāvība, redzot šīs mīlošās sievietes? Un atkal skatītāja izvēlētā versija liek it kā pārtīt vēlreiz visus izrādes notikumus, piešķirot tiem jaunu un vēlreiz citu nozīmi.
Pilnīgi droši var apgalvot, ka Rēzeknes Tautas teātra repertuārā vēl līdz šim nav bijusi neviena tik intelektuāli piesātināta un daudzslāņaina izrāde. Iespējams, skatītāju daļai šī intelektuālā ietilpība tā arī paliks neuztverta. Taču pašam kolektīvam tā ir iespēja milzīgai izaugsmei. Nevar nepamanīt I. Apeles unikālos kostīmus, tomēr vēl daudzas detaļas paliek līdz galam neapspēlētas. Piemēram, kādēļ 1. cēlienā Augustīna staigā uzkrītošās platformenēs, bet 2. cēlienā — čībās?
Un, ja reiz vecmāmiņa par savu troni izvēlējusies ratiņkrēslu, vai tas nevarētu būt iegansts kādam tiešākam uzbraucienam? Taču šīs lietas lai paliek režisores M. Zaļaiskalns ziņā. Vēl tikai trešā izrāde, un, kā zināms, katrs iestudējums aug un attīstās kopā ar skatītāju.
Un vēl par to, kas radīja patiesu gandarījumu. Par spīti visiem zaudējumiem, jāatzīst, ka “teātris rullē”! Uz skatuves kāpj jaunā maiņa (Linda Lonska Katrīnas lomā), precīzi attēlojot savas paaudzes gaišās un ēnas puses. Arī veterāni vēl ir izcilā formā (A. Graudiņa vecmāmiņas lomā).
Un teātris joprojām turpina nesaudzīgi vētīt mūsu dvēseles kambarus, uzrunājot, bet neizdabājot skatītājam. Liekot paskatīties uz sevi no malas. Šķiet, tieši skats no malas ir šīs izrādes esence. Ja iedomājamies sevi līdzīgā situācijā, labi gribot, var attaisnot ikviena personāža uzskatus un patiesību. Taču runa ir par ko citu. Nav svarīgi, ko mēs vēlamies panākt, svarīgi — kā mēs to darām, jo tieši rīcība ir mūsu iekšējās pasaules labākā atspoguļotāja. Un to nu izrāde sniedz visā krāšņumā.

Līga SEIKSTA

Mīlestības spēks
“Panorama Rezekne”

Rēzeknes tautas teātrī pavasarī iestudēta izrāde “Astoņas mīlošas sievietes” pēc Robēra Tomā lugas. Astoņas aktrises vecumā no... līdz... (nosaukt sievietes vecumu taču nav pieklājīgi, vai ne?) parādīja publikai dzīvē pilnīgi iespējamu atgadījumu, pēc kura noskatīšanās skatītājiem bija jāsaprot, ko vīrietis var izdarīt sieviešu mīlestības, mantkārības, nodevības un citu kaislību dēļ, īpaši, ja tajās iesaistīta sieva, māsa, divas meitas, sievasmāte un citas radniecīgas un šo vīrieti mīlošas dvēseles. Man nav nodoma pārstāstīt izrādes sižetu, varu teikt tikai to, ka viss, kas šeit notiek, atgādina Agatas Kristi detektīvu, jo burtiski līdz pašai pēdējai minūtei nav skaidrs, kura tad ir tā vainīgā un ar ko tas viss beigsies. Toties par aktrišu darbu var runāt bezgalīgi. Nav apstrīdams fakts, ka Rēzeknes Tautas teātris Māras Zaļaiskalns vadībā vienmēr bijis pazīstams ne tikai ar lielisko režisores darbu, bet arī ar aktieru nevainojamo spēli. Šajā izrādē visas aktrises bija uzdevumu augstumos. Staņislavskis teicis, ka nav “lielu un mazu lomu, ir lieli un mazi aktieri”, tāpēc grūti pateikt, kura loma šajā izrādē bija visgrūtākā un sarežģītākā. Manuprāt, ar savu uzdevumu ļoti virtuozi tika galā Ināra Apele, kura atveidoja dīvainu vecmeitu. Viņas atbrīvotība, kustību, emociju, jūtu brīvība harmonēja ar aktiermeistarību un prasmi ne uz mirkli “neizkrist” no tik sarežģītas lomas.
Lieliska bija pat jauniņā Linda Lonska, kura tēloja visjaunāko šī sieviešu ansambļa dalībnieci. Viņai tikai mazliet pietrūka līdz savu kolēģu pieredzei. Vārdu sakot, ja jūs afišās atkal ieraudzīsiet šīs izrādes nosaukumu, pacentieties to noskatīties. Nenožēlosiet!
Un vēl. Galvenais varonis, vīrietis, ar kuru viss šis atgadījums grozās, uz skatuves tā arī neparādās. Laikam jau tāda bijusi autora iecere. Taču nez kāpēc, iedomājoties aktieri, kurš varētu tēlot visu šo astoņu sieviešu galveno vīrieti, prātā nāca tikai viens vārds — Imants Mikučs. Un tas izskatījās kā novēlota atzīšanās mīlestībā..

J. DUKULE

Rēzeknes tautas teātrī otrā pirmizrāde - Robērs Tomā “Astoņas mīlošas sievietes”
"Rēzeknes Vēstis"
01.06.2004/ nr.65

Uz skatuves astoņas dažādu paaudžu, dažāda vecuma, dažādu raksturu dāmas, sākot ar nevaldāmo 16-gadīgo pusaudzi, kura caurām naktīm lasa kriminālromānus, aizgūdama no tiem dažādus stiķus un niķus, un beidzot ar vecmāmiņu ratiņkrēslā, kura, uz naudas kaudzes tupēdama, cer uz ilgu dzīvošanu.
Astoņas sevi mīlošas sievietes. Jā, jā, sevi, nevis vīru, tēvu, brāli, znotu Marselu, vienīgo vīrieti, kura mājās risinās spraigie notikumi un kurš tiek atrasts guļamistabā ar... nazi mugurā.
Kas to izdarījis? Kura no ekstravagantajām būtnēm vainojama slepkavībā?
Šis jautājums neļauj atslābt skatītāju uzmanībai, un izrādes divi cē-
lieni ir garām kā viens elpas vilciens...
Nē, tas nav ierastais kriminālstāsts vai detektīvs. Drīzāk gan psiholoģiska drāma, kas liek skatītājam domāt, paskatīties ne tikai uz sevi, bet arī uz savu tuvāko... ar mīlošām acīm.
Izrādi raitu, aizraujošu, brīžiem komisku un spilgtu veido Rēzeknes TT aktrises, attēlā redzamās: V. Dikule, I. Apele, L. Lonska, E. Švarce, kā arī D. Sprice, I. Graudiņa, Dz. Vernere, A. Graudiņa; Ināras Apeles kostīmi un dekorācijas, I. Salmiņa muzikālais ietērps un, protams, Māras Zaļaiskalns režija.

A. MĀLIŅA

“Teātra Vēstnesis”
2.nr.- 2001.

“Kaut grūti uzreiz saprast mīksto latgaļu mēli, uzreiz jūtama tā netveramā dzirkstele, kas jebkuram teātra cienītājam nekļūdīgi ziņo: ir! Nelielās fabulas ar morāli beigās liekas gana naivas, taču to spēks slēpjas to vitalitātē. Katram sētas lopiņam ir savs fifīgs kostīms, citāda sēžammēbele un savs atšķirīgs telefons. Paralēles ar pašvaldību vēlēšanu traci uzšvirkstina zālē smieklus, taču visā iestudējumā lieliski jūtams, kur smieklam vaļa un kur ētiska vērtība nav apšaubāma, lai kā arī to smietu. Braši tiek izdziedāts “Nevis slinkojot un pūstot” un turpat pasmīnēts par tiem, kas “ākstās ar ticību”. Kā nevilšus darbībā izaug bezgala vienkāršs jautājums - kāds esmu pats? Vai daru, kas darāms, vai eju, kurp ejams? Iestudējumā ir viss, ko prasa modernā režija - gan meistarību prasošais balanss staro cilvēku - dzīvnieka tēlā, īpatna skatuves kustība, kas prasa treniņu un veiklību, gan izteiksmīgs un funkcionāls skatuves ietērps, gan perfekti kostīmi - taču tas viss paliek sev piedienīgā otrā plānā. Visa izrāde ir kā silts rokas pieskāriens, kas bez vārdiem pasaka: viss ir kārtībā pasaulē, kamēr cilvēks spēj saskatīt dzīvi skaidrām acīm un patiesos mērogos, atšķirt tukšo no vērtīgā. Laikam tikai dzīvesgudrs cilvēks, apveltīts ar latgaļu tiepību un sīkstumu, var saglabāt tik daudz cilvēcīgi silta dzīvīguma šajā tehnikas laikā.”

AGRA STRAUPENIECE
teātra kritiķe

Nevaicā, ko spēlēju
(Frag nicht, was ich spiele)
“Sűdkurier” 17.04.2000.

“Šo piektdien vācu skatītājiem gāja tāpat, kā savā laikā Donam Kihotam. Viņiem gan nenācās cīnīties ar vējdzirnavām, bet ar svešu valodu - latviešu, šo labskanīgo pērļu plūsmu no šalcošām, ripojošām skaņām, kas pārņēma skatītājus savā maģiskajā varā. Lai gan skatītājiem nebija iespējas iepazīties ar izrādes tulkojumu, vērojot uz skatuves notiekošo, nebija nekādu šaubu, ka mūsu priekšā ir viens no izsmalcinātākajiem amatierteātriem pasaulē. Tāpēc ar lielu prieku varu teikt, ka šī gada festivāla moto “Pasaules teātris - teātra pasaule” pilnā nozīmē tika īstenots”.
“Maza gaismiņa rāda ceļu cilvēkiem, kuri vēlas sacelties pret bailēm, nedrošību, miegainību un garlaicību. Aktieri it kā telefonē caur laikiem ar norautām telefonu klausulēm rokās. Viens no viņiem drukā uz rakstāmmašīnas. Kāds cits uzmetas virsū koka zirgam, kas vēl pirms brīža, iespējams, kalpoja par gludināmo dēli. Trešais lasa runu, bet mazliet vēlāk kā pareizticīgo mācītājs diriģē kori. Groteski komiskā veidā aktieri pāriet no viena tēla otrā, tādā veidā luga pārtop krāšņā maskarādē, no kuras izbēgt nav iespējams. Bet varbūt tomēr? Aust gaisma, izrādes personāži mostas un lēni noņem savas galvassegas. Viņu nopietnajās sejās atspoguļojas cerība. Rēzeknes aktieru pirmā uzstāšanās Vācijā, par spīti valodas barjerai, atstāja grandiozu iespaidu.”

ALEXANDRA KARABELAS

Telefona klausules maģiskā dzeja
( Die fabelhafte Poesie edr Telefonschnűre)
“Schwäbische Zeitung” 17.04.2000.

“Luga dzīvo no teksta kā literāra kolāža, kuras priekšā skatītāji diemžēl var būt tikai skaļu svētku vērotāji aiz sētas. Tāpat kā lugas personāži, kuri no tumsas ar mazu naktslampiņu seko patiesības gaismai, tā maldās skatītājs ar zinātkāri caur šo fabulu pasauli un cenšas atrast kādu atskaņu viscaur spilgtajā, idejām bagātajā un spilgti inscenētajā ainu savirknējumā, kuru pavada sarkanie telefonu vadi un daudzveidīgās klausules.”
“Latviešu skatuviskais eksperiments māca to, cik mūsu teātra uztvere atkarīga no skaidra nepārprotama teksta un cik maz mēs sev ļaujam to prieku pievērsties kustībai, horeogrāfijai, skaņai un valodas ritmam. Cik daudz mīmika un ķermenis spēj aizvietot valodu un spēj ietekmēt citus jēgu uztverošus “reģionus”, rāda skatītāju konfrontācija ar teikumiem, kuru jēgu var uztvert caur ķermeni un kustību. Vēl labāku paraugspēli Amatierteātru festivālā grūti iedomāties.”

BETTINA SKLORZ - KUGLER