20.gs.sākums. Pēterburga.

Vēsture liecina, ka sākums likts nevis Rēzeknē, bet gan Pēterburgā, kur Latgaliešu muzikālās biedrības teātra pulciņš, sākot ar 1903.gadu, sistemātisku rīkoja teātra izrādes, kurās piedalījās Latgales jaunieši, kas strādāja un studēja Pēterpilī. Viņu vārdi - T.Logins, A.Skrinda, F.Kemps, A.Bžezinska, T.Slavits, J. Pabērzs un citi. Cenzdamies popularizēt dramatisko mākslu savu tautiešu vidū, apzinādamies, ka tai piemīt liels ietekmes spēks, ka tā tuvina un saliedē latviešu sabiedrību, pulciņš no Pēterburgas izbrauca uz Rēzekni un citiem Latgales centriem.

1908.-1920.g. Rēzeknes Drāmas kopa.

Pirmais drāmas pulciņš Rēzeknē nodibināts 1908.gadā. Tajā apvienojās vietējā inteliģence, kas nāca no katoļu labdarības biedrības kora dalībnieku, kā arī tirdzniecības skolas pedagogu un audzēkņu vidus. Teātra nodarbības vadīja un lugas izrādēm sagatavoja skolotājs O.Runiks. Vairākkārt tika iestudēti R.Blaumaņa un A.Alunāna darbi “Ļaunais gars”, “Zagļi”, Indrāni”, “Doktoru saruna”. Arī latgaliešu oriģināldramaturģija: P.Liepiņa “Vecie un jaunie”, J.Sproģa “Dzīves mutulī”, K.Daugules “Ugunsgrēks” un A.Skrindas tulkotās lugas.
No 1915.gada teātra trupas priekšsēdētājs bija Juris Pabērzs, sekretārs P.Laizāns. Trupas sastāvā ar aizrautību darbojās J.Zvīdra, V.Rakša, T.Migliniece, H.Kozlovska (vēlāk dziedātāja Ersa-Kozlovska). Izrādes notika Krievu sabiedrības saiešanas namā. Lugas izpildītas dialektā un retumis arī literārajā valodā. Kuplais apmeklētāju skaits apliecināja lielo interesi par izrādēm.
Vēlāk pilsētā tika nodibināta Latviešu saviesīgā biedrība, kuras ierosinātāji un iedvesmotāji bija N.Rancāns un A.Skrinda, kas dramatisko kopu pārņēma savās rokās. Biedrība ieguva īpašumu, kur teātra vajadzībām ierīkoja zāli, uzbūvēja skatuvi. Tas ļāva uzsākt Rēzeknē rosīgāku latviešu teātra attīstības posmu Klāt nāca daudz jaunu vārdu: B.Miglinieks, A.Visocka, B.Žukovska, V.Visocka, kura vēlāk iestājās Zeltmata dramatiskajos kursos un strādāja Latgales teātrī.

20.gadsimta 20.-30.gadi. Latgales amatierteātris.

Ar 1920.gadu teātra entuziastu skaits vēl pieauga, jo Rēzeknē atgriezās inteliģence no Krievijas. Radās stingra apņēmība radīt savu latviešu teātri. No Rīgas ieradās, darbu un pagaidu mītni sev Rēzeknē atrada aktieris Kārlis Hamsters (no 1913. līdz 1914.gadam viņš bija strādājis Jaunajā Rīgas latviešu teātrī, kur ieguvis popularitāti ar J.Raiņa lugu tēlu veiksmīgu iemiesojumu - Gatiņu “Pūt, vējiņi!”, Uģi “Indulis un Ārija”). No klaiņojumiem pa pasauli bija atgriezies arī Francisks Varslavāns, jauns, vēl nevienam neapzīstams gleznotājs. Rēzeknē tika nodibināta teātra studija, kurā mācījās ap 20 cilvēki. Studijas pasniedzēji bija Kārlis Hamsters un Vilis Segliņš. 1921.gada aprīlī studijas dalībieki parādīja Hamstera iestudēto Māterlinka lugu “Māsa Beatrise”, dekorācijas tai bija veidotas pēc mākslinieka R.Sutas skicēm. Izrāde apliecināja, ka studijas audzēkņu vidū ir ne mazums talantīgu cilvēku, kas mācību laikā labi apguvuši aktierdarba iemaņas. Šo iestudējumu var uzskatīt par Latgales amatierteātra dzimšanas dienu. Trupā tai laikā ļoti aktīvi darbojas A.Viļuma (vēlāk Tuča), V.Abricka, V.Rimša (vēlāk Šablinska), V. Erdmanis. Šajā laikā par dekoratoru teātrī sāka strādāt F.Varslavāns, kuram piemita arī aktiera dotības, un režisori dažkārt viņu izmantoja nelielās lomās.
Tā kā valdība teātrim līdzekļus neatvēlēja, tad teātri savā paspārnē pārņēma Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības Rēzeknes nodaļa. Bet arī tai nebija pa spēkam uzturēt kaut cik kārtīgu teātri, panākt tā profesionalizāciju, tāpēc Rēzeknes teātris joprojām bija un palika amatierkolektīvs. Viens no interesantākajiem režisoriem šajā laikā - Jānis Plūme, kurš periodiski iebrauca Rēzeknē, lai pastrādātu ar trupu pie jauniestudējumiem. Viņa prombūtnes laikā darbu turpināja Edgars Podis. Ievērības cienīgs ir J.Plūmes “Pūt, vējiņi!” iestudējums.
Līdz ar mazo izrāžu skaitu arī trupas ienākumi bija niecīgi. Ar lielām grūtībām varēja segt izdevumus, kas saistīti ar dekorāciju pagatavošanu, kostīmu iegādi, skatuves uzturēšanu kārtībā. Aktieri par darbu saņēma tikai honorārus: pēc katras izrādes 1-2 latus stacionārā, 2-3 - izbraukumos, skatoties pēc slodzes. Bet dažkārt nedabūja nekā…
Stāvoklis mazliet uzlabojās, kad 1926. gadā teātri savā pārziņā pārņēma kultūras biedrība “Latgales tautas pils”. Pie tās nodibinātā teātra komisija priekšsēdētāja Kārļa Dāvja vadībā daudz pūlējās, lai teātris iegūtu spēcīgāku skanējumu Rēzeknē un tās apkaimē, K. Dāvis aicināja profesionālus režisorus. 1926.gada rudenī par režisoru tika angažēts Voldemārs Ābrams. Viņa vadībā Rēzeknes teātra trupa vienas sezonas laikā sagatavoja 8 iestudējumus, kuri pieredzēja 35 izrādes.
Divdesmito gadu beigās teātra materiālais stāvoklis joprojām bija neapmierinošs, bet tā popularitāte sabiedrībā auga. It sevišķi tas bija jaušams laukos, uz kurieni kolektīvs izbrauca visai reti. Ienākumi knapi sedza izdevumus, jo zālēs varēja izvietoties ne vairāk kā 100-120 skatītāju.
Kultūras biedrības “Latgales tautas pils” nams, kurā darbojās teātris, nekādi neatbilda skaļajam nosaukumam. Telpas šauras, neglītas, skatuve ierīkota primitīvi. Tas viss spieda biedrības vadību meklēt un rast līdzekļus nama kapitālajai pārbūvei. 1928.gada vasarā šie pārbūves darbi arī sākās.
Kara flotē bez obligātajiem 15 mēnešiem nodienējis vēl 2 gadus virsdienestā 1929.gada rudenī mājās atgriezās Antons Varslavāns. Vēlāk viņš atcerēsies: “No sarakstes ar skolas draugu Konstantīnu Skangeli zināju, ka vecās ēkas pārbūves darbi tuvojas nobeigumam, ka teātra dzīvē daudz pārmaiņu. Tiklīdz nokļuvu Rēzeknē, jau nākošajā dienā devos uz sastapšanos ar savu sapņu objektu. Šķūnim līdzīgā sarkanu ķieģeļu ēka bija pazudusi. Tās vietā kā bilde stāvēja žilbinoši balta, glīta celtne ar augstiem logiem visā fasādes sienā. Virs plašām ieejas durvīm reljefā izveidots uzraksts “Latgolas Tautas Piļs”, ko kronēja simboliskais arfas attēls.
Iekšpusē vēl ritēja apdares darbi. Skatītāju zālē ieklāta parketa grīda, sienu un griestu ciļņi apzeltīti. Griestu centrā karājas milzīga ovālas formas zeltīta, kristāla karuļiem rotāta lustra. Skatuves izbūve un tehniskais iekārtojums liecināja, ka būvētāji konsultējušies ar teātra speciālistiem. Izrādījās, ka par tādiem bija aicināti Rīgas Dailes teātra skatuves mašīnisti.
To visu redzēdams, sapratu, ka teātra pastāvēšanai un attīstībai Rēzeknē tiek veltīts nesamērojami vairāk uzmanības nekā tas bija agrāk.”
Tajā laikā teātrī tika gatavota Franča Trasuna teiksmu luga “Nogrimusī pils”, ar kuras pirmizrādi bija paredzēts atklāt pārbūvēto Kultūras biedrības un teātra namu. Izrādi iestudēja slavenais Zeltmatis, un tā kļuva par pirmo nopietno darbu arī A. Varslavānam, kurš atveidoja Visziņa lomu. Vēlā 1929.gada rudenī notika jaunā nama atklāšanas ceremonija un šim gadījumam veltītā F. Trasuna lugas pirmizrāde. Bet Zeltmatis, aizvadījis “Nogrimušās pils” pirmizrādi, mazdrusciņ papildinājis aktieru zināšanas runas tehnikā, aizbrauca. Teātris kārtējo reizi palika bez profesionāla režisora. Radušos tukšumu aizpildīja Edgars Podis, strādādams ar trupu atlikušo rudeni un ziemu.
1930.gada rudenī no Daugavpils tika angažēts režisors Ēriks Lauberts, kurš bija labs dziedātājs (darbojās Nacionālajā operā), tādēļ darbā ar aktieriem viņš ļoti lielu vērību pievērsa balss nostādīšanai un dikcijai. Pēkšņā nāve pārrāva šī režisora darbu Rēzeknē. 1931./32.gada sezonā teātra vadīšanu atkal uzņēmās A.Podis, bet nākamajā sezonā ierādās Jānis Priede, kas līdz tam bija aktieris Dailes teātrī.

1935.-1940.gads. Latgales teātris.

1935.gadā teātris sāka darboties vienīgi literārajā valodā. Sekmīgas turpmākās mākslinieciskās attīstības nodrošināšanai ļoti svarīgi bija arī tas, ka teātrim sāka piešķirt lielāku Kultūras fonda pabalstu. Tas ļāva īsā laikā sakomplektēt pilnīgi profesionālu aktieru trupu 13-16 cilvēku sastāvā. Līdz ar režisoru Ernestu Feldmani Rēzeknē angažējās gan pieredzējuši aktieri K.Grasbergs (Grants), V. Freimanis, G.Amols, J.Lūsēns, K.Locenieks, gan virkne jaunu, nesen Feldmaņa vai Zeltmata kursus beigušu aktieru. Palīgsastāvā palika agrākie teātra entuziasti. Tādā kārtā Latgales teātris 1935.gadā dzima otrreiz - nu jau kā profesionāla skatuves mākslas iestāde.
Trīsdesmito gadu vidū teātris sniedza 120-130 izrādes sezonā, no tām 30-35 Rēzeknē. Šajā laikā iezīmējās vēl viens moments: budžeta nostabilizēšanai tika ieviesta abonementu sistēma, kas izrādījās sekmīga. Abonementus izpirka, un tas deva kasei ap tūkstoš latu garantēta ienākuma sezonā, 1936.gadā trupā notika pārmaiņas. Daži aktieri aizgāja, viņu vietā nāca jauni. Rēzeknē angažējās Nikolajs Krauklis, kuram nedaudz vēlāk piebiedrojās viņa dzīvesbiedre Alma Ābele. Annas Brigaderes pasaku lugā Karali atveidoja N.Krauklis, bet Gundegas lomā bija A.Ābele, lugas teiksmainajai atmosfērai atbilstoši krāšņas dekorācijas veidoja A.Zirnis.
Neatlaidīgā un pašaizliedzīgā darba rezultātā teātris ieguva popularitāti, izpelnījās vispārēju atzinību. Pēc tajos laikos pastāvošā sadalījuma Latgales teātris no otrās kategorijas kļuva par pirmās kategorijas teātri.
1939.gada rudenī uz Rēzekni iestudēt Raiņa lugu “Indulis un Ārija” pieteicās režisors Alfrēds Alksnis, kurš savas spējas un prasmi bija apliecinājis vairākos, tai skaitā V.Lāča “Zvejnieka dēla”, iestudējumos Nacionālajā teātrī. Pēc rūpīgas lasīšanas mēģinājuma, acīmredzot vadīdamies no iespaidiem par aktieru dotībām, režisors sadalīja lomas un bez vilcināšanās stājās pie darba uz skatuves. Pateicoties A.Alkšņa gādībai un rūpēm , Rīgā darbnīcās bija pasūtīti kostīmi, kuru metus zīmēja skatuves gleznotājs Arvīds Zirnis. Kopumā “Induļa un Ārijas” uzvedumam toreiz tika izdots ap trīs tūkstošiem latu. Tā bija rekordliela summa Induļa lomu atveidoja Osvalds Krēsliņš, Ārijas - Lauma Paegle. Antonam Varslavānam šajā izrādē bija uzticēta Mintauta loma.
Iestudējot “Induli un Āriju”, par savu palīgu A.Alksnis bija izraudzījies A.Varslavānu, kuru aizvien vairāk ieinteresēja režisora darbs, tāpēc, dabūjis no Kultūras fonda nelielu pabalstu, viņš gatavojās 1940.gada rudenī pastudēt pie Nacionālā teātra režijas meistariem. Taču notikumi un pārveidojumi, kas sāka risināties tai laikā, lika atteikties no vilinošās perspektīvas. Tika izformēts arī Latgales teātris. Par galveno centru kļuva Daugavpils, un Rēzeknes aktierus sadalīja pa dažādiem teātriem. Karš pārvilka svītru visām iecerēm, izpostīja arī pašu teātra ēku.

20.gadsimta 40.gadi. Latgales drāmas teātra darbības atjaunošana un... izformēšana.

Rēzeknē vēl viss bija gruvešos, kad 1945.gadā Mākslas lietu pārvaldes priekšniekas Fricis Rokpelnis pasniedza A.Varslavānam valdības apstiprinātu dokumentu par Valsts Latgales drāmas teātra darbības atjaunošanu Rēzeknē, uzdodams viņam visu organizatorisko darbu. Sākās inventāra meklēšana un trupas komplektēšana. Bez Ģirta Bumbiera un Ulda Koškina trupā iesaistījās pieredzējuši aktieri Alfreds Vāvere, Konstantīns Skangels, Jūlija Dzene un virkne pusprofesionāļu, no kuriem daži, kā, piemēram, Dora Sventecka, Krists Jansons, Aleksandrs Austrums bija sasnieguši krietnu darba prasmi.
Uz pirmizrādi 1945.gada augustā teātra pagaidu mītnē (barakā) daudz skatītāju nesanāca. Toreiz tika rādīta luga “Kaut kur Maskavā”. Barakā notika vēl dažas izrādes, uzstājās viesi no Pleskavas un Ļeņingradas. Kamēr atjaunoja Tautas pili, teātra kolektīvs pārcēlās uz Jēkabpili, kur tā darbība kļuva spraigāka. Pēc rekonstrukcijas darbiem Rēzeknē tika vērts atjaunotais Tautas nams, un teātris atkal atgriezās savā mājvietā.
Pēckara gadu repertuārā galvenokārt tika iekļauti padomju dramaturgu darbi: S.Bogomazova “Meitene Biza”, K.Simonova “Divas Amerikas”, B. Lavreņeva “Lūzums”, V.Lāča “Bāka uz salas” un citi. 1947.gada laikā teātris sniedza apmēram 140 izrādes, no kurām 35 stacionārā. Prieku un gaišas cerības viesa lēmums par jaunas teātra ēkas celtniecību Rēzeknē. Projekts bija izstrādāts un atbilda visām teātra prasībām. Skatuves izplānojumu atzinīgi novērtēja latviešu teātra vecmeistars Eduards Smiļģis. Arī no ārpuses ēka bija iecerēta iespaidīga, ar bareljefu un skulptūru grupu virs fasādes. Vieta celtniecībai bija izraudzīta, un, ja projekts tiktu realizēts, Latgales teātris būtu ieguvis lielisku mājvietu, un Rēzekne - skaistu celtni.
Repertuāra plānā uz 1948.gadu bija iekļauta Raiņa luga “Pūt, vējiņi!”, jau aprīļa sākumā notika tās pirmizrāde. Gatiņa lomu atveidoja Kārlis Lorencs. Bet tā paša mēneša beigās visus teatrāļus pārsteidza pavēle par Latgales drāmas teātra izformēšanu un apvienošanu ar Valmieras teātri. Tā palika neuzbūvēta jaunā teātra ēka, aktieri izklīda kur nu kurais, Rēzeknē palika daži entuziasti, kuri mēģināja turpināt Latgales teātrī aizsākto darbu.

20.gadsimta 50.-60.gadi. Rēzeknes Tautas teātris: veidošanās.

Četrdesmito gadu beigās un piecdesmitajos gados Rēzeknē darbojās gan latviešu, gan krievu dramatiskie pulciņi, kurus vadīja un kuros piedalījās bez jaunatnācējiem arī bijušie un Rēzeknē palikušie Latgales teātra aktieri. Te jāmin Krista Jansona aktīva darbošanās kā režijā, tā arī aktierspēlē. Krievu kolektīvu vadīja Andrejs Millers un Jevģenijs Podgurskis.
Pulciņu repertuārs tajos gados bija visai plašs: no latviešu un krievu klasiķu, kā arī padomju autoru lugām līdz pat operetēm. Panākumus guva A. Ostrovska lugas “Trūkums nav netikums”, “Vēlā mīla”, atzinību iemantoja operetes “Amūras krastā”, “Aršins Mal- Alans” un citi iestudējumi. Tehniskās iespējas bija ļoti ierobežotas, tāpēc visu nācās radīt pašu rokām: gan tērpus, gan rekvizītus, gan dekorācijas. Dramatiskajos kolektīvos darbojās tādi teātra mākslas entuziasti kā R.Sandors, K.Jansons, T.Šelkovska - Burova, Z.Drozdova, G.Pivovarovs, O.Geikins, A.Jerjomenko, V.Drozdovs un daudzi citi. Uz Rēzeknes kultūras nama skatuves aizsākās vairāku profesionālo aktieru radošās biogrāfijas - S.Judreviča, J.Baškova, S.Korobicinas.
Tuvojās 1958.gada rudens un visi pilsētas pašdarbības kolektīvi gatavojās Latgales kultūras nedēļai Rīgā. Kultūras nama dramatiskais kolektīvs šim notikumam mēģināja B.Lavreņeva lugu “Lūzums”. Kaut gan strādāts tika daudz, bija pat atbraucis konsultants no Rīgas, uzvedums tomēr neizdevās, līdz ķerties pie “Lūzuma” palūdza Antonu Varslavānu, kurš tolaik dzīvoja Madonā.
Darbs sāka ritēt raitāk: dramatiskais ansamblis pieteica sevi kā kolektīvu, kas spējīgs radīt nopietnus mākslas darbus. Lugas “Lūzums” pirmizrāde 1958.gada decembrī Rīgas operetes teātrī guva lielus panākumus, un Rēzeknes dramatiskajam kolektīvam nākamā gada janvārī tika piešķirts Tautas teātra nosaukums. Sākās jauns posms Rēzeknes teātra biogrāfijā, bet pie Tautas teātra šūpuļa toreiz stāvēja aktieri R.Balodis, V.Šablinska, K.Lācis, J.Unda, K.Jansons, J.Cīrulis, kā arī režisors A.Varslavāns, kuram par minēto iestudējumu tika piešķirts Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums. Par scenogrāfu šajā laikā strādāja J.Grizāns.
Tautas teātris, pārvarēdams grūtības, auga, veidoja savu seju. Līdz ar V.Vīgantes lugas “Palmas zaļo vienmēr” iestudējumu kolektīvā ieplūda jaunatne. Bet 1960.gadā darbu sāka arī krievu trupa, kuras pirmais iestudējums bija A. Čehova “Kaija”. Jaunajā trupā aktīvi darbojās Z.Drozdova, A.Viļumovskis, T.Šelkovska- Burova, G.Pivovarovs, vēlāk - I.Viļumovska, G.Zaķe, G.Poterjajeva, V.Bičkovs un citi.
Līdz ar gadiem auga abu trupu aktieru saime, uzlabojās teātra materiālā bāze, kļuva bagātāka arī tā garderobe, par to gādāja kostīmu pārzine A.Agapova. Mākslinieciski emocionāli izrāžu radīšanā strādāja dekoratori J.Grizāns, Ā.Mittels. Sešdesmito gadu pirmajā pusē izrādes iestudē galvenokārt A.Varslavāns, lai gan savas pirmās ugunskristības Rēzeknes teātrī 1962.gadā saņem arī topošais režisors Jānis Streičs. Viņš te iestudē kursa darbu - G.Priedes lirisko drāmu “Jaunākā brāļa vasara”, kurā darbojas aktieri V.Jonikāne, Ā. Strause, J.Olūtnieks, M.Nizinska, V.Romanovska. Spilgti un atmiņā paliekoši ir šajos gados aktiera un režisora Jāzepa Turka iestudējumi. Tādi kā R.Blaumaņa “Ļaunais gars” un “Pazudušais dēls”, J.Lūša “Tā iesākās diena”. Par scenogrāfu šajā laikā sāk strādāt Antons Kūkojs, kurš mēģina savas spējas arī režijā, iestudējot V.Jeršova “Lakstīgalu nakti”. Trupā aktīvi darbojas V.Zvejsalniece, G.Medne, A.Graudiņa, A.Vaivars.
Krievu trupā tiek uzvestas galvenokārt revolucionāri patriotiska satura lugas, kā A.Makajenoka “Tribunāls”, K.Simonova “Krievu ļaudis”, A.Galijeva “Adata un durklis”.

A.Lindgrēna ''Mēs visi no Billerbijas"	Radošais kolektīvs 1974. gadā

20.gadsimta 70.gadi.

Pēc A.Varslavāna aiziešanas pelnītā atpūtā 1973.gadā par latviešu trupas režisori kļūst Ļeņingradas kultūras institūta absolvente Māra Zaļaiskalns, bet krievu trupu vada tās pašas augstskolas beidzējs Igors Mihailovs. Jau ar savu diplomizrādi Dž. Pristlija komēdiju “Skandalozs notikums ar misteru Ketlu un misis Mūnu” M. Zaļaiskalns piesaka sevi kā spilgtu un varošu režisori. Savukārt I.Mihailovs lielu uzmanību velta teātra jaunās paaudzes kaldināšanā - daudz strādā ar jauniešiem studijā, tādējādi Tautas teātris iegūst jaunus spēkus, jaunas sejas, jaunus iestudējumus. Šajā laikā studijās sākuši darboties un vēlāk sevi apliecinājuši uz skatuves tādi aktieri kā V.Ozoliņa, J. Dukule, T.Fjodorova, V.Naumokova, A.Krutojs, J.Soboļevs, V.Zaharevičs, J.Zaharenko, I.Mikučs un citi.
Nozīmīgs notikums ne vien Latgalei, bet arī visai Latvijai bija pēc A. Kūkoja scenārija 1974.gadā veidotais etnogrāfiskais uzvedums “Kāzas Latgalē”, jo šis darbs izpelnījās lielu atsaucību visur, kur vien to rādīja: gan pašu mājās, gan citos republikas novados, gan Rīgā. Uz skatuves bija ne vien visi latviešu trupas aktieri, bet arī koris “Ezerzeme”, vokālais ansamblis, lauku kapela un deju kolektīvs - kopā kādi simts spēlētāji. Uzvedumā atainojās novada ieražas un tradīcijas. Tas bija arī pirmais pēc daudzu gadu pārtraukuma uzvedums, kurā skanēja latgaliešu valoda.
Krievu trupa viesizrādes sniedza ne tikai Latvijā. Pleskavas apgabalā un Baltkrievijā tika rādītas B.Vasiļjeva “Bet rītausmas šeit klusas”, A.Vampilova “Vecākais dēls”, L.Ļeonova “Zelta kariete”. 1978.gada vasarā Rēzeknes Tautas teātris pārstāvēja Latviju Vissavienības aģitbrigāžu skatē Maskavā. Bet latviešu trupa veiksmīgi piedalījusies republikas skatē, ar A.Upīša komēdiju “Apburtais loks” uzstājās uz Nacionālā teātra skatuves.
Septiņdesmito gadu vidū Rēzeknes teātra repertuārā parādās dzejas kompozīcija - A.Vējāna “Kalnā kāpēju laiks”. Un šim žanram teātris palicis uzticīgs līdz šai dienai. Lai atceramies P.Jurciņa “Gar doņiem ejot” (1983.), “Nesajauc dziesmu!” (1986.), F.Trasuna “Pōrsoka par pekles taisneibu” (1989.). O. Vācieša “Melnbaltā nakts” (1993.), B.Martuževas “Krustaceļš” (1994.)
Kopš 1979.gada krievu trupa kļūst par otru - krievu - Tautas teātri, kuru vada I.Mihailovs un scenogrāfs V.Zaharevičs. Nozīmīgs šā laika iestudējums, kurš piedzīvojis vairāk kā pussimtu izrāžu, bija V.Šukšina “Enerģiskie ļaudis”, ar kuru kolektīvs izcīnīja pirmo vietu republikas skatē. Vēl jāmin A.Sergejeva “Natālija”, A.Vampilova “Provinces anekdotes”, A.Arbuzova “Cietsirdīgās spēles”. Šajās izrādēs blakus pieredzējušiem aktieriem uz skatuves darbojās arī iesācēji - V.Lizdika, J.Matvejevs, V.Subotins, A.Šļakota, V.Dukulis.

20.gadsimta 80.-90.gadi.

Astoņdesmito gadu sākumā latviešu Tautas teātrī izveidojās spēcīga jauniešu studija, kurā galvenokārt bija mākslas un mūzikas skolu audzēkņi, kā arī vidusskolēni. Un režisore Māra Zaļaiskalns ar scenogrāfi Anitu Laizāni un mākslas skolas audzēkņiem veidoja krāšņas, jautras, muzikālas bērnu izrādes - “Pepija Garzeķe”, “Mazā raganiņa”, “Mēs visi no Billerbijas”, “Pinokio”, ar kurām apbraukāta vai visa Latvija, jo mazie skatītāji pasaku varoņus gaidīja ar nepacietību. Šai laikā teātrī ienāk I.Apele, E.Švarce, V.Dikule, I.Švarcs, K.Balodis, A.Mičulis, I.Noviks, I.Sedlenieks, A.Dukāts, I.Paura, I.Graudiņa, Dz.Vernere un citi jaunie aktieri. Nozīmīgi šī laikposma iestudējumi bija P.Putniņa “Pusdūša” (1982.), A.Arbuzova “Vecā Arbata pasakas” (1986.), E.Vulfa “Līnis murdā” (1987.), M.Meterlinka “Aklie” (1989.).
90.gadu sākumā krievu teātris izvēlējās patstāvības ceļu - kļuva par studijteātri “Joriks”, kas veiksmīgi darbojas vēl šobrīd.
Viens no 90.gadu visspilgtākajiem iestudējumiem - A.Rupaiņa komēdija latgaliskā garā un latgaliešu mēlē “Dzymtō zeme” tika izrādīta vairāk kā 50 reizes visos Latvijas novados.

Ontons Rupaiņs ''Dzymtā zemē"

Izmantoti laikrakstā “Rēzeknes Vēstis” publicētie materiāli: “Teātris laikmeta spogulī”, I.Mikučs, 1994.g.8., 17., 26.marts